Uz šī raksta veidošanu mani pamudināja kāda alkatīga un ļoti melīga sieviete – Latvijas izpildītāju un producentu apvienības LaIPA vadītāja Elita Mīlgrāve.
Uzreiz jau gribu piebilst – sajūsmu rada fakts, ka beidzot sašutums un neizpratne sāk rasties arī tajā barikāžu pusē, kur atrodas asinssūcēji un mākslas nīdēji, proti LaIPA un tamlīdzīgas organizācijas.
Un tā dāmas un kungi, sakoncentrēsim jūsu uzmanību uz šaurās aprindās ļoti cienījamo, bet tautā nicināto Elitu Mīlgrāvi un pamatosim katru manā rakstā minēto apvainojumu.
Pirātu Partijas čatā tika iemests links uz pasakainu rakstu TVNET portālā un interviju ar augstāk minēto personu.
“Viņa pauda sašutumu, ka no intelektuālā īpašuma radītājiem diskusijā pie apaļā galda ir pārstāvēta tikai LaIPA, bet pārējie sarunā iesaistītie ir valsts pārstāvji un Pirātu biedrība.”
Manuprāt, sadalījums ir diezgan godīgs, ja ir viens pārstāvis no lobētāju kliķes, viens pārstāvis no pretējā uzskata paudējiem un neitrāls elements valsts veidolā. Tātad vienāds un, tātad, arī godīgs spēku sadalījums diskusijā šo kundzi, kā redzams, ir šokējis līdz sirds dziļumiem. Vai nav dīvaini, ka cilvēks, kurš vada un pārstāv organizāciju, kas it kā cīnās par intelektuālā īpašuma radītāju tiesībām un interesēm, ir pavisam apjucis demokrātijas izpratnē un aizmirsis, kas ir vienlīdzības princips… un cik nozīmīgs tas ir diskusijā, kurā galvenais mērķis ir nevis tikai panākt vienas vai otras puses taisnību, bet arī runāt par jautājumiem un lietām, kas vistiešākajā veidā skar ne tikai pašus māksliniekus, autorus, to fanus un citus intelektuālā īpašuma izmantotājus, bet arī mākslas un cilveku intelektuālo attīstību kā tādu. Vai cilvēkam, kuram ir visai greiza izpratne par diskusiju, cieņu un demokrātiskām vērtībām, varētu būt adekvāta izpratne par pārējām minētajām lietām? Es saprotu, ka intervijā minētā diskusija nebija par to visu, taču diskusijas tēma, ACTA, vistiešākajā veidā ar mākslas un cilvēku radošās izpausmes ierobežošanu visu sabiedrības tālāko attīstību un to var elementāri pierādīt. Turklāt apaļais galds savā ziņā ir demokrātijas fundaments, kas parādās kā demokrātijas simbols stāstos par karali Artūru un apaļā galda bruņiniekiem, kuros nebija kāds nozīmīgāks vai mazāk nozīmīgs, bet visiem bija vienādas tiesības – kas ir demokrātijas pamatprincips.
“Mīlgrāve arī veltīja pārmetumus, ka diskusijā vārds vispirms tika dots Pirātu biedrības pārstāvim Danko Aleksejevam un tikai pēc tam LaIPA pārstāvei. Mīlgrāve norādīja, ka viņai diskusijā nav pieņemami atrasties vienlīdzīgās pozīcijās ar Pirātu biedrību, kuras pastāvēšanu akceptē arī valsts” – tiek citēti Mīlgrāves vārdi.
Tā kā par demokrātiju un tās būtību pieminēju iepriekš, tad šeit vēl vēlos pavaicāt, no kurienes demokrātiskā sabiedrībā, godīgā un atvērtā diskusijā rodas aizvainojums un pazemotības sajūta par to, ka kādam ir dota iespēja runāt pirmajam. Vai es drīkstu uzzināt kādu regulu, vai pat kādu ētikas normu vai filosofisku pamatojumu, vai varbūt kādus īpašus sasniegumus, kas padarītu par normu vai vismaz kaut kā racionāli pamatotu cien. Elitas Mīlgrāves apvainošanos par to, ka viņa nav tikusi pirmā pie vārda? Kā cilvēks var būt tik ļoti koncentrējies uz savu ego un pašlabumu, ka ir sašuties par to, ka nav visur un vienmēr sagaidīts ar kādu īpašu pagodinājumu atšķirībā no citiem cilvēkiem? Es tiešām un no sirds vēlos zināt, no kurienes šai dāmītei ir tik ļoti sakāpis galvā, ka viņai pienākas kādas īpašas privilēģijas?
Vēl, protams, šī kundzīte saka, ka sabiedrība uzskatot autortiesības par pavisam nevajadzīgām, ka cilvēki vēlas visu par velti un vispār grib atstāt nabaga autorus bez maizes. Godīgi sakot, man šī valsts arvien vairāk un vairāk sāk atgādināt tādu kārtīgu Padomijas kolhozu. Tie, kam ir 40+, (un tie, kuru vecākiem ir tāds vecums, arī var pajautāt) – kādu mūziku viņi savā jaunībā klausījās un kā viņi tika pie ierakstiem? Jūs taču atceraties lielo PSRS cenzūru un cik stingra tā bija – lielākā daļa rokmūzikas bija aizliegta, bet ko visa jaunatne saplēstām džinsām un ādas jakās klausījās? Deep Purple, Scorpions, AC/DC, kas bija aizliegti un kurus cilvēki PSRS teritorijā varēja klausīties, tikai pārkāpjot likumu. Vecāki pārkāpa autortiesības jeb, kā mēdz teikt mūsdienās, radīja milzu zaudējumus industrijai. Taču tas bija tikai tāpēc, ka viņiem bija ierobežotas iespējas un tiesības, kas neļāva baudīt mākslu. Un tad laiki mainījās un mēs ieguvām neatkarību, tai paaudzei piedzima bērni, kas kādā mērā ietekmējās no vecākiem un viņu gaumes. Paskatieties, šie vecie roka monstri joprojām ir milzum populāri arī pie mums un savāc veselus stadionus ar cilvēkiem, kas dod peļņu. Tad sakiet, vai tie ir industrijas zaudējumi? Es jums varu skaidri un gaiši pateikt – ja būtu iespēja apkarot pirātismu, proporcionāli samazinātos mākslas kvalitāte, kā arī autoru ieņēmumi un iespēja parādīties jauniem autoriem.
Ir jāsaprot, ka runa ir par mūsu zemi, mūsu Latviju, kuras teritorijā cilvēkus vispirms ietekmē iekšējā ekonomika, nevis ASV, un tas, cik cilvēki tērē produktiem vai pakalpojumiem, ir tiešā veidā saistīts ar labklājību. Mūsu valstī ir iztukšoti pensiju fondi, ir šausmīga medicīniskā aprūpe un valda korupcija. Tas savukārt nozīmē, ka autortiesības pārkāpj ne jau tādēļ, ka mēs visi būtu ar zaglīgām tieksmēm un vēlētos iedzīvoties uz nabaga autoru rēķina, – kā mums to cenšas iestāstīt cien. Mīlgrāves kundzīte.
Savus vārdus varu pierādīt vienkāršā veidā, kas ir saprotams jebkuram pamatskolas skolniekam.
Tātad, ja 100 cilvēki katrs lejuplādēs vienu albumu ar tirgus cenu 10 lati, tad viņi būs radījuši industrijai 1000 latu zaudējumus. Taču šeit ir jāņēm vērā arī pirkstpēja, kas norāda uz to, ka šiem 100 cilvēkiem vienkārši nav līdzekļu, lai varētu pirkt šos albumus. Tai pašā laikā pieņemsim, ka vismaz katrs desmitais no šiem 100 cilvēkiem, kas lejuplādējuši albumu, sāk fanot par grupu un vēlās aiziet reizi gadā uz koncertu ar biļetes cenu 10 lati. Tad sanāk 10×10=100 lati industrijai. Sakiet, vai tā ir industrijas iznīcināšana vai atbalstīšana? Turklāt jāatceras, ka māksla atstāj iespaidu arī uz domāšanu, cilvēka attīstību un kultūru. Tāpēc saprotot un pieņemot to, ka pirātisms palīdz cilvēkiem, kuriem jau tā nav pārāk spīdošas finansiālās iespējas, mēs veicam ieguldījumu gan pašā mākslā, gan sabiedrības attīstībā kopumā. Un, ja kāds vēlās padiskutēt par jautājumu, ka zog ne tikai tie, kas nevar atļauties, tad silti iesaku paskatīties statistiku par pirātisma apmēra un labklājības līmeņa saistību. Jūs būsiet pārsteigti, ieraugot šos datus.
P.S. Sāku rakstīt un neuzrakstīju ne pusi no tā, ko vēlējos, jo cien. Mīlgrāves kundze ar savu interviju iedeva tik daudz ķidājamā materiāla, ka var rakstīt vēl un vēl. Ja saņemšos, paturpināšu šo rakstu ar otro daļu.
